Press

Feature

Intervija ar tenoru Benžamēnu Bernheimu. Mīli mani mūžam


No 8. līdz 18. jūnijam Latvijas Nacionālajā operā notiks XX Rīgas Operas festivāls, kurš šogad būs veltīts romantiskajai operai. 8. un 17. jūnijā Rīgā tenors Benžamēns Bernheims pirmo reizi karjerā atveidos titullomu Šarla Guno Faustā, Margarētas lomā debitēs soprāns Marina Rebeka. Mefistofeli tēlos vācu bass Andreass Bauers, kurš diriģenta Tadeuša Voicehovska un režisora Aika Karapetjana veidotajā iestudējumā mirdz kopš pirmizrādes 2016. gada septembrī. 18. jūnijā Benžamēns Bernheims piedalīsies Mārtiņa Ozoliņa diriģētajā festivāla galā koncertā Viva romantica.

Parīzē dzimušais Benžamēns Bernheims audzis un mācījies Šveicē. Viņš absolvējis Lozannas konservatoriju un papildinājis zināšanas Cīrihes operas Jauno dziedātāju studijā. Trīsdesmit vienu gadu vecais mākslinieks ir viens no spilgtākajiem jaunajiem liriskajiem tenoriem, kurš dzied labākajos Eiropas operteātros un festivālos. Tā ir sanācis, ka tieši Rīgā viņš atveidos savu pirmo lielo lomu franču repertuārā. “Franču operas iekļaušana afišā prasa lielu uzdrīkstēšanos, teātriem kļūst arvien grūtāk pārdot franču repertuāru,” intervijas sākumā uzsver Benžamēns Bernheims.

Kāpēc izveidojusies šāda situācija?

Nevienam nav atbildes. Tikko Lozannā atveidoju Ofēlijas brāļa lomu Ambruāza Tomā operā Hamlets. Cilvēki teikuši: cik drosmīgs operas direktora lēmums – iekļaut repertuārā Hamletu, kuru ir tik grūti pārdot! Tā ir taisnība: mums bija tikai piecas izrādes. Savukārt Lučiju di Lammermūru vai Figaro kāzas izrāda vismaz septiņas astoņas reizes. Kāpēc klausītājus mazāk saista franču opera? Mēs nezinām.

Man nesen bija saruna ar Vīnes Valsts operas direktoru Dominiku Meieru (viņš ir francūzis – J. J.), es viņam teicu, ka vēlētos izpausties franču repertuārā, Šarla Guno un Žila Masnē mūzikā, – dziedāt Faustu, Romeo, de Grijē. Viņš man atbildēja: ja iestudējam Bohēmu, mums ir pieci seši izpildītāju sastāvi, jo izrāžu ir daudz, turpretim franču operām plānotas tikai trīs četras izrādes, tāpēc tiek veidots viens sastāvs. Strādāt ar šo repertuāru nav vienkārši. Franču operā ir tikai daži izņēmumi – Karmena un varbūt Verters, taču situācija ar pārējiem darbiem ir sarežģīta.

Man bija jāatbrauc uz Latviju, lai debitētu Fausta lomā, – tas var šķist jocīgi. Vēlāk es dziedāšu Faustu Čikāgā un Vašingtonā, bet ne Francijā. Tur es visbiežāk dziedāšu Rūdolfu Bohēmā, man būs lieli projekti Parīzes Nacionālajā operā, taču tā nebūs franču mūzika. Franču operu dziedāšu ārpus Francijas. To piedzīvo daudzi franču mākslinieki, pat tik ievērojami kā, piemēram, baritons Ludoviks Tezjē, kurš dzied franču mūziku Vīnē, Londonā un Ņujorkā. Pat Francijā piedāvāt franču operu nav viegli – cilvēki to pazīst, viņiem tā it kā patīk, bet joprojām ir tik grūti aizstāvēt tās klātbūtni repertuārā.

Francijā pašlaik ir jauna dziedātāju paaudze, pie kuras piederu arī es, – mums ir nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, mūs vieno līdzīgs skatījums uz franču opermūziku. Šajā paaudzē ir soprāni Sabīne Devjela un Žilī Fuksa, baritons Floriāns Sempē. Franču valoda ir mūsu dzimtā valoda, un mums ir svarīgi dziedāt tajā.

Pateicoties sicīliešu izcelsmes franču tenoram Roberto Alanjam, franču repertuārā ir atgriezies franču valodas aristokrātiskums un cieņpilna attieksme pret valodu. Viņš parādīja, kā ir jāskan franču operai, jo daudzi bija pieraduši to dzirdēt itāļu un spāņu dziedātāju izpildījumā. Mēs esam dzirdējuši, kā Karmenā dzied Hosē Karrerass, Plasido Domingo, Terēza Bergansa, Fjorenca Kosoto un daudzi citi izcili mākslinieki, bet būtu ideāli šajā operā dzirdēt franču solistus.

Jūs neatradīsiet labāku baronu Oksu Rožu kavalierī par austriešu vai vācu baritonu! Valoda ir galvenā. Protams, mēs dziedam dažādās valodās – es ar panākumiem atveidoju Ļenski pērnā gada nogalē Berlīnē, bet tā nav mana valoda. Es ceru, ka līdz ar jauno franču dziedātāju paaudzi franču operā atgriezīsies valodas cildenums. Operā tomēr ir jāsaprot katrs vārds, un franču vārdam ir īpašs skanējums un garša.

More at Diana.lv